Atceroties Albertu Belu viņa 88. dzimšanas dienā

“Kas ir dzīve, un kas esam mēs visi?Un kāds ir mūsu pienākums? Kādas ir mūsu iespējas, un kāds ir mūsu spēks? Kā mēs varam palikt un izdzīvot pasaulē?...

Vai mēs esam matērija, kas pārvēršas domā? Vai mēs turpināmies idejās? Kam nav domu, tas pūst, jau dzīvs būdams! Vai pastāv dzīve pēc miesīgas nāves? Un ko nozīmē vārds “nemirstība”?” - uz šiem lielās mūžības jautājumiem savā romānā “Cilvēki laivās” meklē atbildes Ropažos 1938. gada 6. oktobrī dzimušais rakstnieks Alberts Bels, kuram šodien būtu 88. dzimšanas diena.

Romāni – “Būris”, “Bezmiegs” un “Cilvēki laivās” – guvuši viņa lasītāju atzinību, ieņemot paliekošu vietu latviešu literatūrā.

Pēc Bela romāniem tapušas arī vairākas filmas - 1974. gadā “Uzbrukums slepenpolicijai”, 1983. gadā filma “Šāviens mežā” un 1993. gadā kinofilma “Būris”.

Vietu, tās vēsturi veido cilvēki – tie, kas, dzīvojot blakus, spēj aizejot palikt, atstājot savus darbus un savus sapņus.

Tāpat kā rakstnieks Alberts Bels, kurš, ejot caur sniegotām bērnības ziemām, atstājis atmiņu stāstu par savu pirmo skolu Ropažos - tur esot bijuši patiesi lieliski vecās raudzes skolotāji, arī skolas direktors Dandens – viņš, satiekot savus mazos skolniekus, vienmēr sveicienam pacēlis cepuri.

Varbūt tieši tā, caur bērnības sajūtām, pie mums atnāk mīlestība, labestība, smalkjūtība un spēks būt īstam cilvēkam – viss, ko šodien meklējam, satiekam rakstnieka darbos. Viss, ko gribam iemācīt saviem bērniem, lai būtu, kas turpina iesākto.

Vēsturiskie videokadri no Andreja Plandera arhīva