Leģendu nakts 2025 Lantes muižā

25. oktobrī Leģendu nakts Kino vakars Lantes muižā, kur pirmizrādi piedzīvos “Atdzimšanas stāstu” 10. sērija – Leģendu Krēsls - aizraujošs stāsts, kas vēsta par krēslu, kas klusējis vairāk nekā 80 gadus!

Krēsla dizaina autors ir Eižens Laube - viens no ievērojamākajiem 20. gadsimta arhitektiem, kuram šogad atzīmējam 145. dzimšanas dienu. Viņš karjeras sākumā veidoja ēkas jūgentstila nacionālajā romantisma virzienā, bet vēlāk, tendencēm un stiliem mainoties, projektēja neoklasicisma ēkas.

Eižens Laube ir dzimis rīdzinieks. Viņa tēvs Kārlis Teodors (1852 – 1920), kurš Rīgā ienāca no Smiltenes, bija mācījies podnieka amatu. Laubes dzimtas koks Smiltenes novadā izsekojams līdz pat zviedru laikiem, viņa priekšteču skaitā bijuši ne vien zemnieki, bet arī amatnieki un muižas darbinieki. Tēva tēvs, muižas aitu ganāmpulka pārzinis.

Laubes jaunība pagāja Pārdaugavā, tai Rīgas daļā, kurai viņš palika uzticīgs visu mūžu līdz pat emigrācijai, te 1924. gadā Baložu ielā 20a arhitekts uzceļ savu privātmāju. Ar būvniecību Laube nopietni saskārās jau pusaudža gados - viņa mātes patēvs bija būvuzņēmējs. Gadsimta pirmajā desmitgadē tapa vairāk nekā simt Laubes namu projektu, tie bieži vinnēja projektu konkursos, izvirzot viņu labāko latviešu arhitektu līderos.

Praktisku darbību arhitektūras jomā Laube uzsāka 1900. g. pavasarī kā zīmētājs arhitekta Konstantīna Pēkšēna birojā, vēl būdams Rīgas Politehniskā institūta pirmo kursu students, vēlāk kļūstot par Pēkšēna palīgu.

Kopā ar savu darba devēju E. Laube 1901. gadā projektēja un uzcēla savu pirmo jūgendstila dzīvojamo namu Tallinas ielā 23, pazīstamu kā Kaminciusa namu. 23 – 25 gadu vecumā, vēl būdams students, Laube kopā ar Pēkšēnu strādāja pie tādām, arī šodien labi zināmām, Rīgas ēkām kā nams Tērbatas ielā 13/15 un K. Pēkšēna paša nams Alberta ielā 12, kurā tagad ir Rozentāla un Blaumaņa muzejs. Arhitekts, žurnāla "Latvijas Arhitektūra" galvenais redaktors J.Lejnieks stāsta, ka ir saglabājusies šīs ēkas projekta skice, kur, pēc rokraksta spriežot, Laube vēlāk pierakstījis «projektējis Laube». 1940. gadā Laubes 60 gadu jubilejā viņa akceptēto darbu sarakstā iekļauts arī šis nams.

Sākās Laubes ražīgākais darba posms – jaunā arhitekta radošā enerģija sakrita ar Rīgas «zelta laikiem», straujo saimniecisko uzplaukumu un latviešu īpatsvara pieaugumu Rīgā. Laube pie Pēkšēna nostrādāja līdz 1907. gadam, kad atvēra pats savu arhitektūras biroju, kurš darbojās līdz Pirmajam Pasaules karam. Laubes projektētajā Romanova bazārā, nams Lāčplēša ielā 70a piederēja pašam projektētājam, te atradās arī viņa arhitektūras birojs.

Laube nebija arhitektūras biroju piekritējs, uzskatīdams, ka tie nenāk par labu arhitektūrai un ir attaisnojami tikai lielos arhitektu trūkuma laikos, jo rūpnieciskas projektēšanas metodes gremdē arhitektūras mākslas līmeni. Laubem patika visas detaļas zīmēt pašam. Tā milzīgajai Ķemeru viesnīcai - sanatorijai viņš pats zīmējis interjera detaļas un mēbeles. Apbrīnojamā kārtā Laubem šo principu – būt klāt visos savas arhitektoniskās ieceres realizācijas sīkumos – izdevās īstenot tādos lielos projektos kā jau minētā Ķemeru viesnīca, Romas viesnīcas pārbūves projektā un projektējot Jelgavas Lauksaimniecības akadēmiju.

Pēc 1934. gada apvērsuma Laube kļuva par K. Ulmaņa pirmo arhitektu, kurš bez konkursa tika aicināts projektēt prominentākās ēkas - viņš projektēja svētku zāli Rīgas pilī un Triju zvaigžņu torni, to radot kā elegantu stilizācijas piemēru. Vēl 20. gadu beigās Laube pauž viedokli, ka Vecrīgu vajadzētu atjaunot ļoti rūpīgi kā lielu kultūras vērtību, kardināli neiejaucoties, bet Rīgas jauno centru būtu vēlams attīstīt Pārdaugavā, Ķīpsalā vai Citadeles rajonā.

Pēc 1934. gada Laube atbalsta K. Ulmaņa uzstādījumu attiecībā uz Vecrīgas «latviskošanu», proti, radikālu pārbūvi, kā rezultātā Vecrīgā parādījās tādi objekti kā finanšu ministrijas ēka, Armijas ekonomiskais veikals, Kara muzejs, kas lielā mērā grāva Vecrīgas struktūru; desmitiem ēku tika nojauktas, lai izveidotu Doma laukumu.

1944. gada 17. martā E.Laube ir to skaitā, kas aicina parakstīt Latviešu Leģiona ģenerālinspektoram R. Bangerskim adresēto Latvijas Centrālās padomes memorandu, aicinot atjaunot Latvijas Republikas faktisko suverenitāti, kas noteikti veicinājis viņa nodomu doties trimdā. Lēmumu ietekmējis arī fakts, ka Laubes otrā sieva bija vāciete.

Kara beigās Laube nokļuva Berlīnē, 1947. gadā pārcēlās uz Hamburgu, kur bija Baltijas Universitātes Arhitektūras un inženierzinātņu fakultātes dekāns.

1950. gadā Laube nonāk ASV, mēģina atrast darbu savā profesijā. Vienu laiku strādājis arhitektūras projektu birojā Vašingtonas štata galvaspilsētā Olimpijā, bet piedāvātie darbi nav atbilduši viņa līmenim, turklāt neoklasicisma laiks Amerikā jau bija pagājis, 50. gados te arhitektūrā toni noteica tādi modernisti kā Gropiuss, Van der Roe, Sārinens.

Tikmēr Latvijā E. Laubes savrupmāja Baložu ielā tika nacionalizēta, bet Laubes manuskripti un zīmējumi padomju varas laikā ir iznīcināti. Palikuši tikai ēku būvprojekti, kas izkaisīti pa dažādām būvvaldēm un nonākuši Valsts vēstures arhīva fondos.

E. Laube miris 1967. gada 21. jūlijā 87 gadu vecumā - pelnīti tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem 20. gs. pirmās puses arhitektiem, arhitektūras pedagogiem un teorētiķiem Latvijā.

Lantes muižas dārzā zied pēdējās asteres, dālijas un mārtiņrozes - tiekamies Leģendu nakts rudens noskaņās jau no plkst. 15:00.

Kino vakara sākums 25. oktobrī plkst. 18.00. Biļešu skaits ierobežots. Plašāka informācija par Leģendu nakti 2025 pieejama mūsu Facebook lapā.

Uz tikšanos leģendām apvītajā naktī!