No Rucavas līdz Lantes muižai – koktēlnieka Jāņa Žīmanta stāsts

Jānis Žīmants ir savdabīgs, ļoti jūtīgs koktēlnieks. Kaut arī viņš nav ieguvis akadēmisko mākslas izglītību, jau vairākus gadus ar panākumiem regulāri piedalās mākslas izstādēs un plenēros arī ārpus Latvijas.

Mākslas zinātniece Ingrīda Burāne uzskata, ka Jāņa Žīmanta māksla piepulcējama labākajam, ko svešzemju un pašmāju naivisti radījuši kopš šī virziena pieteikuma 1885. gadā Parīzē, tolaik raisot vētrainas diskusijas, kas nav rimušas vēl šodien.

Mākslinieks dzīvo un strādā Rucavā, sava vectēva mājā. Šeit joprojām virtuvē ir maizes krāsns un vectēva taisītais koka galds, kas, kaut arī ķirmju saēsts, aizvien ir skaists un stāv goda vietā. Koks šajā mājā godāts jau senākos laikos, kad vectēvs ar rokām ēvelējis katru koka dēlīti, stāsta mājas saimnieks.

Mājā dzīvo pieci mākslinieka kaķi, kas bauda nedalītu ģimenes mīlestību. Mīluļu čaklumu gan saimnieki neslavē. “Viņi radio klausās, zina par savām tiesībām - peles neķer,” nosmej Jānis.

Veidojot mākslas darbus, tēlnieks izmanto senus instrumentus. Apstrādājot koka klucīti, viņš rūpīgi cenšas pasaudzēt vecas koka mājas stāstu un ķirmju atstātās pēdas. Katrs darbs ir rūpīgi noslīpēts un tīrs savās formās.

Lantes muižas saimnieks Andis ar koktēlnieku Jāni Žīmantu iepazinās 2020. gada vasarā, leģendārās 1836 enduro ekspedīcijas laikā, braucot maršrutu Nīca – Nida. Toreiz kapteinis Turaids, stāstot par dzīvi pierobežā, ieteica Andim un šī moto brauciena piedzīvojuma dalībniekiem – Alfredam Paulauskam, Renāram Kārkliņam, Jānim Cimiņam un Raimondam Dombrovskim - apmeklēt arī Rucavu, kur savu ikdienu, piepildītu ar radošo darbu, pavada mākslinieks Jānis Žīmants. Tā sākās draudzība, kas mākslinieku atvedusi arī uz Lantes muižu.

Bijušais Liepājas muzeja direktors Sudmalis reiz teicis, ka koks ir zemnieku marmors. Arī mākslinieks piekrīt, ka tēlniecībā materiāls ir ļoti svarīgs. Viņa darbus nav viegli raksturot - mulsina to sižeta un formas ietilpība, kuru iespējams tulkot no dažādiem skata punktiem. Faktiski viņa mākslā var runāt par trim lielām grupām - sievietes tēlu, dzīvnieku atveidojumu un ar mitoloģiju saistītiem darbiem. Katrā no šīm tēmām Žīmants strādā ar lielu interesi un unikālām pašizteiksmes spējām.

“Kā no mazotnes, tā arī neesmu beidzis spēlēties ar plastilīnu,” līdzībās jokojot par koktēlnieka darbu, Žīmants stāsta, kāpēc izvēlējies koku kā materiālu savām radošajām izpausmēm.

Mākslinieka darbos redzami interesanti, tikai Žīmantam raksturīgi dažādu dzīvnieku - kaķu, krupju un putnu - atveidojumi, kā arī to vēsturiskās, mitoloģiskās simbolikas un jēgas meklējumi viņa rūpīgi izstrādātajās koka skulptūrās.

Arī cilvēks kā daļa no dabas ir Jāņa Žīmanta darbu interešu lokā. Mākslinieks pārsvarā veido koka skulptūras, kurās sievietes attēlotas dažādos, pat ļoti atšķirīgos kustību un pozu risinājumos, ar uzsvērtu seksualitātes klātbūtni, vienlaikus saglabājot labvēlīgu smaidu, sapratni, prieku un zināmu bijību pret modeli. Šeit noteikti nav nekā no piedauzības vai tēmas profanācijas.

Trešo tēlu grupu nosacīti varētu dēvēt par mitoloģisko. Tie ir nelieli portretējumi, kas savā izveides principā ir pilnīgi atšķirīgi no visiem pārējiem Jāņa Žīmanta griezumiem, kalumiem un cirtumiem kokā. Šiem tēliem rosinājums nācis no folkloras – tie ir veļi, aizgājušo būtņu gari.

Mākslinieka darbi guvuši profesionāļu atzinību un iemantojuši skatītāju mīlestību. Tēlnieks strādā ne tikai pie koka sīkplastikas darbiem, bet arī pie lielas formas darbiem, kuros sastopama lauku dvēsele, labs humors, mitoloģija un ikdienas vienkāršība.